Zigmara Liepiņa opera "PARĪZES DIEVMĀTES KATEDRĀLE"
Uzrakstīta 1996.gadā.
Kaspara Dimitera librets pēc franču rakstnieka Viktora Igo darba. Viktors Igo bija ražīgs rakstnieks. Vidēji viņš ik dienas uzrakstīja divdesmit lappušu prozas vai arī simts dzejas rindu. Viņa romantiskās drāmas, romāni un dzeja literatūrā izdarīja veselu apvērsumu. Igo sekoja ari politiskajiem notikumiem un tos aizrautīgi komentēja. Pie daudziem darbiem viņš strādāja gadiem ilgi. Citi dienasgaismu ieraudzīja ilgi pēc to sarakstīšanas. "Parīzes Dievmātes katedrāle" - 1831. Romānu rakstniecība piedzīvoja neatgriezeniskas izmaiņas pēc šī drosmīgā, novatoriskā darba publicēšanas. Pēc tā nākšanas klajā tika atjaunota pati Parīzes Dievmātes katedrāle. Viktors Igo bija arī spējīgs mākslinieks. Laika gaitā viņa darbi pamazām zaudēja savu reālismu un vairāk atgādināja vīziju atainojumu. Igo vēlīnos darbus var gandrīz uzskatīt par XX gadsimta sireālisma kustības priekštečiem. Kad būsiet Parīzē, noteikti iegriezieties Viktora Igo muzejā. Tur aplūkojami vairāk neka 300 rakstnieka mākslas darbu. |
Īsa "Parīzes Dievmātes katedrāles" tapšanas vēsture.
Viktoram Igo bija ļoti nepieciešama nauda. Viņa sieva atkal bija mātes cerībās un vajadzēja uzturēt arī četrus bērnus. Viņš ķērās pie tā darba, kam bija radīts, sāka rakstīt. Pēc sešiem mēnešiem pabeidza 200 000 vārdu garu romānu, kam bija lemts izmainīt tā laika cilvēku domāšanu. Tā kā grāmatas sarakstīšanai tika izlietota viena pudele tintes, Igo jokoja, ka romānu vajadzētu nosaukt "Kas tik nav atrodams vienā tintes pudelē". Tomēr viņš darbu nosauca par "Parīzes Dievmātes katedrāli". Grāmata nāca klajā 1831. gadā un iemantoja " tūlītēju popularitāti. Igo jau gadiem ilgi bija kā apsēsts ar domām par grandiozo gotisko Parīzes katedrāli. Viņam tā likās ka "akmenī cirsta grāmata". Abi katedrāles torņi pat veidoja Igo uzvārda pirmo burtu H (franču valodā rakstnieka uzvārds tiek rakstīts Hugo. Un, kad Igo ieraudzīja ēkas akmens sienā ieskrāpētu vārdu "liktenis", viņš vienkārši nespēja neķerties pie katedrālei veltītā romāna rakstīšanas. Tajos laikos neviens īpaši nerūpējās par viduslaiku ēku saglabāšanu. Tās varēja pārbūvēt, pārkrāsot vai pat nojaukt. Arī Dievmātes katedrāli bija izpostījuši modernisti, kas gotisko arhitektūru nicināja.
Igo grāmata to visu izmainīja. Viņa kaismīgā gotiskās mākslas aizstāvība izraisīja skandālu. Valdība aši nodibināja Vēstures pieminekļu komisiju. Dievmātes katedrāle tika paglābta no turpmākiem posta darbiem. Turpmāko pārdesmit gadu laikā tika rūpīgi atjaunota savā agrākajā diženumā. Mūsu laikos doma, ka pagātnes liecības ir jāsaglabā, šķiet pašsaprotama. Bet šī gudrība sakņojas Igo romānā "Parīzes Dievmātes katedrāle".
Zēna gados Igo galva bija nesamērīgi liela. Par viņu nežēlīgi ņirgājās. Iespējams, ka Kvazimodo ciešanas Igo aprakstījis paša bērnībā izjustā pazemojuma iedvesmots. Igo spēja piesātināt savu romānu ar svelmainu kaisli, lai kāds arī būtu tās patiesais avots. Lasītāji ātri vien aptvēra, ka tur savās rokās grāmatā iemiesotu literāru revolūciju. Tur bija gan aizraujošs mīlas stāsts, gan skaudrs reālisms, gan sveloša likumdošanas netaisnīguma kritika. "Parīzes Dievmātes katedrāle" romānu rakstniecībai noteica jaunus standartus.
Romāns "Parīzes Dievmātes katedrāle" nācis klajā vairāk nekā 400 dažādos izdevumos. Par Kvazimodo ilgām pēc savas Esmeraldas var lasīt desmitiem pasaules valodās - dāņu, krievu, portugāļu, pat ķīniešu un korejiešu mēlēs. Darbs ticis daudzreiz ekranizēts, pirmo reizi 1923. gadā, vēl mēmā kino laikos, vēlāk arī ar divu "Oskara" balvas saņēmēju līdzdalību. 1957.g. versijā Kvazimodo spēlēja Antonijs Kvinns, bet 1982. gada televīzijas filmā - sers Antonijs Hopkinss. Pagājušajā gadā pirmizrādi piedzīvoja Volta Disneja studijas pilnmetrāžas animācijas filma.
Bet kāpēc mūs tā piesaista "Parīzes Dievmātes katedrāle"? Varbūt tāpēc, ka Kvazimodo ir tāds neveiksminieks, kā lamatās ieslodzīts starp debesīm un zemi? Visi stāsta varoņi ir izstumtie, pat nezvēru figūras uz katedrāles sienām. Tomēr Viktors Igo mums stāsta, ka cilvē ka gars ir nesalaužams un svin savu uzvaru.
Viktoram Igo bija ļoti nepieciešama nauda. Viņa sieva atkal bija mātes cerībās un vajadzēja uzturēt arī četrus bērnus. Viņš ķērās pie tā darba, kam bija radīts, sāka rakstīt. Pēc sešiem mēnešiem pabeidza 200 000 vārdu garu romānu, kam bija lemts izmainīt tā laika cilvēku domāšanu. Tā kā grāmatas sarakstīšanai tika izlietota viena pudele tintes, Igo jokoja, ka romānu vajadzētu nosaukt "Kas tik nav atrodams vienā tintes pudelē". Tomēr viņš darbu nosauca par "Parīzes Dievmātes katedrāli". Grāmata nāca klajā 1831. gadā un iemantoja " tūlītēju popularitāti. Igo jau gadiem ilgi bija kā apsēsts ar domām par grandiozo gotisko Parīzes katedrāli. Viņam tā likās ka "akmenī cirsta grāmata". Abi katedrāles torņi pat veidoja Igo uzvārda pirmo burtu H (franču valodā rakstnieka uzvārds tiek rakstīts Hugo. Un, kad Igo ieraudzīja ēkas akmens sienā ieskrāpētu vārdu "liktenis", viņš vienkārši nespēja neķerties pie katedrālei veltītā romāna rakstīšanas. Tajos laikos neviens īpaši nerūpējās par viduslaiku ēku saglabāšanu. Tās varēja pārbūvēt, pārkrāsot vai pat nojaukt. Arī Dievmātes katedrāli bija izpostījuši modernisti, kas gotisko arhitektūru nicināja.
Igo grāmata to visu izmainīja. Viņa kaismīgā gotiskās mākslas aizstāvība izraisīja skandālu. Valdība aši nodibināja Vēstures pieminekļu komisiju. Dievmātes katedrāle tika paglābta no turpmākiem posta darbiem. Turpmāko pārdesmit gadu laikā tika rūpīgi atjaunota savā agrākajā diženumā. Mūsu laikos doma, ka pagātnes liecības ir jāsaglabā, šķiet pašsaprotama. Bet šī gudrība sakņojas Igo romānā "Parīzes Dievmātes katedrāle".
Zēna gados Igo galva bija nesamērīgi liela. Par viņu nežēlīgi ņirgājās. Iespējams, ka Kvazimodo ciešanas Igo aprakstījis paša bērnībā izjustā pazemojuma iedvesmots. Igo spēja piesātināt savu romānu ar svelmainu kaisli, lai kāds arī būtu tās patiesais avots. Lasītāji ātri vien aptvēra, ka tur savās rokās grāmatā iemiesotu literāru revolūciju. Tur bija gan aizraujošs mīlas stāsts, gan skaudrs reālisms, gan sveloša likumdošanas netaisnīguma kritika. "Parīzes Dievmātes katedrāle" romānu rakstniecībai noteica jaunus standartus.
Romāns "Parīzes Dievmātes katedrāle" nācis klajā vairāk nekā 400 dažādos izdevumos. Par Kvazimodo ilgām pēc savas Esmeraldas var lasīt desmitiem pasaules valodās - dāņu, krievu, portugāļu, pat ķīniešu un korejiešu mēlēs. Darbs ticis daudzreiz ekranizēts, pirmo reizi 1923. gadā, vēl mēmā kino laikos, vēlāk arī ar divu "Oskara" balvas saņēmēju līdzdalību. 1957.g. versijā Kvazimodo spēlēja Antonijs Kvinns, bet 1982. gada televīzijas filmā - sers Antonijs Hopkinss. Pagājušajā gadā pirmizrādi piedzīvoja Volta Disneja studijas pilnmetrāžas animācijas filma.
Bet kāpēc mūs tā piesaista "Parīzes Dievmātes katedrāle"? Varbūt tāpēc, ka Kvazimodo ir tāds neveiksminieks, kā lamatās ieslodzīts starp debesīm un zemi? Visi stāsta varoņi ir izstumtie, pat nezvēru figūras uz katedrāles sienām. Tomēr Viktors Igo mums stāsta, ka cilvē ka gars ir nesalaužams un svin savu uzvaru.
Parīzes Dievmātes katedrāles arhitektūra.
Parīzes Dievmātes katedrāle ir viens no lielākajiem Franču agrīnās gotikas pieminekļiem. Kādreiz tās vietā atradās seno romiešu templis, bet vēlāk kristiešu bazilika. Katedrāles celtniecība tika uzsākta 1163.gadā,kas turpinājās līdz 1345. gadam. Laiks un cilvēki to nav saudzējuši, tādēļ tās veidols laika gaitā ir mainījies. īpaši katedrāle cieta Lielās Franču revolūcijas gados, kad to no sagraušanas paglāba tikai Robespjēra autoritāte . Katedrāli no jauna iesvētija 1802. gadā, bet jau 1804. gadā tajā pāvests Pāvils VII kronēja Francijas imperatoru Napoleonu I. Laikā no 1844. līdz 1864. gadam katedrālē notika vērienīgi restaurācijas darbi, bet 1871. gadā tikai brīnums to paglāba no iznīcības ugunsgrēkā . Parīzes Dievmātes veidolā jūtama ideāla formas un stila vienotība. Tās arhitektūra ir varena un cēla. Katedrāles fasāde it kā sadalās trijos stāvos. Pirmo veido padziļinātie portāli, virs kuriem izvietota tā dēvētā Karaļu galerija ar 28 Izraēla un Jūdejas valdnieku statujām. Otrajā stāvā atrodas ažūra gotiska loga roze, kuru no abām pusēm ieslēdz arkveida dubultlogi. Kā skulpturāls akcents šeit kalpo eņģeļu, Dievmātes ar Jēzus bērnu, Ādama un Ievas tēli. Trešo stāvu noslēdz galerija, ko veido trausla un smalka arkāde. Tā savieno abus varenos sānu torņus, kas tā arī nav pabeigti. Tomēr pat bez to noslēdzošajām smailēm, torņi valdzina ar savu spēku un slaidajiem dubultlogiem. Tieši šeit izvietota sireāla himēru pasaule. No saviem augstumiem šie dēmoni domīgi un pat ironiski noraugās uz pasauli. Šeit ir arī fantastisku putnu un ļaunu monstru valstība. Novietojušās uz kāda gotiska pinakla, noslēpušās aiz kādas tornīša smailes vai pārkārušās karnīzei - himēras, šķiet, atradušās šeit gadsimtiem ilgi, lai gan tās uzstādītas tikai 19. gadsimta katedrāles restaurācijas laikā. Viskrāšņāk skats uz Parīzes Dievmātes katedrāli paveras no Senas puses, no Montebello krastmalas. Tad tās lieliskā arhitektūra atklājas visā savā krāšņumā un pirmatnējā skaistumā. |
Operas "Parīzes Dievmātes katedrāle" satura izklāsts
1. cēliens
Čigānu barona sievai, lāstu pavadīts, dzimst bērns. Viņas kalpoņu rokas gaidītā iepriecinājuma vietā saņem ... šausmīgu kropli. Kādā citā kvartālā bijusī ielene Gudula auklē savu nesen dzimušo meitenīti, kas ir tik maiga un skaista. Čigānietes nodoms viņas laimei liek aprauties. Gudulas prombūtnes laikā bērnus samaina. Šī nelaime salauž Gudulas sirdi. Kropli pieņem jaunais priesteris Klods Frolo.
Paiet vairāki gadi. Pilsētā svētki. Ļaužu pūlis gaida sākamies dzejnieka Grenguāra mistēriju, taču notikums vēršas citādāks. Žaks Kopenols iedvesmo pūli citai izrādei - ākstu pāvesta vēlēšanām. Par sašķobītāko viepli tiek atzīts katedrāles zvaniķa Kvazimodo spalvainais un kroplais ģīmis. Pūļa nests ākstu pāvests ceļo pa pilsētas ielām. Kādā laukumā kopā ar savu kaziņu dejo čigāniete Esmeralda. Tauta viņu mīl, taču dēvē arī par burvi. Tas sevišķi liek iekvēloties arhidiakona Kloda Frolo svētajām dusmām. Tās pavada Gudulas lāsti. Laukumā iesoļo pūlis ar mirkļa godam izvēlēto kropli. Tas arhidiakonu sadusmo vēl vairāk. Atbruņots no ākstu pāvesta greznumiem, zaimos pieķertais zvaniķis noslīgts pie sava pavēlnieka kājām. Lai izpirktu vainu, zvaniķim tiek uzticēts nolaupīt čigānieti. Kādā klusā šķērsielā arhidiakons un Kvazimodo uzbrūk Esmeraldai. Palīgā Esmeraldai steidzas slepeni sekojošais dzejnieks un pēc brīža arī kapteinis Fēbs ar saviem kareivjiem. Esmeralda tiek atbrīvota, bet Kvazimodo sagūstīts. Savā glābējā Esmeralda redz savu liktenīgo mīlestību. Arī Fēbs ieskatās čigānietē, taču pavisam ar citu nodomu.
Grenguārs, turpinādams savu nakts klejojumu, nonāk salašņu kvartālā, piedzīvodams īstas šausmas, pat nāves tuvumu. Viņu izglābj Esmeralda, kas, kā izrādās, ir viena no salašņu bara godātākajām personām. Grenguārs un Esmeralda tiek salašņu salaulāti, lai gan tikai uz četriem gadiem.
2. cēliens
Fēba notvertais Kvazimodo izpelnījies publisku sodu. Pūlis ņirgājas par zvaniķa mokām. Uz kāda nama balkona iznāk kapteinis Fēbs ar savu saderināto Flerdelisu un viņas māsīcām. Kvazimodo priekšā, kā viņa sāpes remdinādama, dejo Esmeralda. Tai līdzās āksta tērpā Grenguārs. Flērdelisai un viņas māsīcām sagribas, lai čigāniete izklaidē arī viņas. Fēbam tiek pavēlēts pasaukt Esmeraldu. Čigānietes dejā no katedrāles torņa atkal noraudzījies arhidiakons. Viņa dusmu kvēle pāraugusi jaunā, pavisam citādākā ugunī. Klods Frolo saprot, ka tas nav uz labu - naids pāraudzis ilgas pec meitenes miesas. Arhidiakons ar viltu un naudu panāk dzejnieka Grenguara uzticību, kas protams kļūst par nodevību pret Esmeraldu.Esmeraldai viesojoties Flērdelisas dzīvoklī, atklājas, ka Fēbs ir arī Esmeraldas izredzētais. Arī Fēba izturēšanās liecina, ka Esmeralda nav viņam vienaldzīga.
Arī Kvazimodo sirdi ievainojusi mīlestība. Vienu no saviem jau vārdos nosauktajiem katedrāles zvaniem, kas līdz šim bijis bez vārda, Kvazimodo nosauc par Esmeraldu.
Grenguars arhidiakonam pienes ziņu, ka Esmeraldai ar kapteini Febu norunāta tikšanās. Apslēpis seju kapucē, Klods Frolo dodas uz norunāt tikšanās vietu un izaicina ne visai gudro, taču lielīgo Fēbu pierādīt savas vīrišķās spējas nevainīgās meitenes priekšā tā, lai kapucē apslēptais varētu būt tam liecinieks. Fēbam šī tikšanās izrādās liktenīga. Greizsirdīgais svešinieks, pametis savu slēptuvi, ar nazi uzbrūk kaisles pārņemtajam kapteinim un pēc asinsdarba aizbēg, pametot noasiņojošo kapteini un tam līdzās samaņu zaudējušo čigānieti. Noziegumā tiek vainota Esmeralda. Notiesāto pirms sprieduma izpildīšanas cietuma apmeklē priesteris. Esmeralda tam uzticas, taču izrādās, ka tas ir arhidiakons, kas, iekāres aizdedzināts, uzbrūk nabaga meitenei. Tā atvaira apsēstā uzbrukumu liecinot, ka joprojām mīl tikai Fēbu.
Esmeraldu ved uz karātavām. Tās kaklā karājas pērlēm izšūts maisiņš. Pie čigānietes kājām guļ sasieta kaziņa. Gudula, uzzinājusi no arhidiakona, ka beidzot kārs viņas nīsto čigānieti, savā pagraba cellē gavilē. No balkona notiekošo kopā ar savu līgavaini, brīnumainā kārtā izdzīvojušo kapteini Fēbu, iznākusi vērot Flerdelisa. Fēbs mudina līgavu atgrieztie istabā, taču tā vēlas visu noskatīties līdz galam.
Arhidiakons, pieliecies Esmeraldai tuvāk, it kā lai uzklausītu tās pēdējo grēksūdzi, turpina savu nelietīgo uzmākšanos, par atdošanos vēlreiz piedāvādams tai brīvību. Esmeralda viņu atraida, tai pašā mirklī pamanīdama savu mīļoto uz balkona. Fēbs tomēr palicis dzīvs. Esmeralda izmisumā sauc: "Fēb, vai tiešām tu tam tici?". Tiesu izpildītājs pavēl notiesāto aizvest. Tai pašā mirklī no katedrāles galerijas pa virvi nolaižas Kvazimodo, paķer meiteni un pazūd katedrāles durvīs skaļi saukdams: "Patvērums!" Katedrāle ir teritorija, kurā ar likumu aizliegts gūstīt pat tur patvērušos noziedzniekus.Katedrāle ir kā debesis zemes virsū. Klods Frolo nolaupīšanas mirklī jau ir prom un notikumu spējo pavērsienu neredz.
3. cēliens
Kvazimodo paslēpj Esmeraldu katedrāles tornī, to apsargādams un aprūpēdams. Kā iepriecināt noskumušo meiteni? Viņš pastāsta tai par ziemas dārzu, kas dēstīts Dievmātes godam. Esmeralda lūdz viņu turp aizvest. Kad Esmeralda uzzin, ka dārzu dēstījis arhidiakons, viņa atkal satrūkstas sāpēs. Kvazimodo apliecina, ka Klods Frolo kādreiz bijis citādāks un ļoti mīlējis viņu, dāvinādams savam audžu dēlam dārzu, lai kropļa vientulība taptu krāšņāka. Kvazimodo liekas, ka arhidiakons ir saslimis. Esmeralda negrib tam piekrist. Kvazimodo saplūc ziedu klēpi un noklāj Esmeraldai kā pēli, aicinādams izmocīto meiteni nakšņot šai dārzā. Zvaniķis solās būt tuvumā un sargāt viņu, pasniegdams tai svilpīti, ar ko vajadzības gadījumā pasaukt Kvazimodo.
Grenguārs ierodas pie arhidiakona, kas turpina dzīvot pārliecībā, ka Esmeralda jau mirusi, un pavēsta satriecošu ziņu. Esmeralda dzīva un Kvazimodo paslēpis to katedrālē. Grenguārs lūdz arhidiakona palīdzību, lai glābtu meiteni. Klods Frolo no jauna iedegas kaislībā, taču to neizrāda, divatā ar Grenguāru vienojoties par Esmeraldas atbrīvošanas plānu. Katedrāli iekaros salašņu bars. Līdz uzbrukumam vēl laiks. Arhidiakona no jauna atgriezās jau pagaisušais neprāts. Tomēr viņa sirds ir dalīta. Tajā cīnās divi spēki - ticībā sakņotais priestera aicinājums un nomācoša kaislība. Dievmātes teļa priekša Klods Frolo atzīstas savā vājumā, saukdams uz debesīm pēc palīdzības. Tai pašā mirklī viņš sajūt, ka dārzā nav viens. Viņš pamana Esmeraldu un saprātu atkal aptumšo iekāre. Esmeralda pagūst iepūst svilpītē. Piesteidzas Kvazimodo, atvēzējas dūrienam, taču pēdējā mirklī pamana, ka tas ir viņa audžutēvs. Zvaniķis nespēj nogalināt to, ko visu mūžu ir mīlējis.Salašņas uzbrūk katedrālei. Kvazimodo viens pats no tās jumta cīnās ar uzbrucējiem. Apturēt uzbrukumu ierodas kapteinis Fēbs ar kareivjiem. Esmeralda no sava patvēruma vēro cīņu, skumdama par savu salašņu upuriem, taču tai pašā laikā priecādamās par Kvazimodo spēku. Pamanījusi Fēbu, viņa mēģina to sasaukt, taču velti. Esmeraldas cellē ienāk arhidiakons, aiz sava apmetņa slēpdams vēl kādu. Vīņš atkal piedāvā Esmeraldai brīvību par atdošanās cenu, taču meitene droši atraida savu ienaidnieku. Klods Frolo izrauj celles vidū Gudulu, ko atvedis līdz, lai ļautu viņai izrēķināties ar čigānieti. Atriebību arhidiakons atstāj Gudulas ziņā, dodamies uzmundrināt Kvazimodo. Gudula zvērojošām acīm tuvojas Esmeraldai, kas pēdējiem spēkiem to atgrūž. Gudulas sirdī atveras sāpju avots. Izņēmusi no azotes mazu bērna kurpīti, viņa skūpsta to, pieminēdama savu zudušo metinu. Esmeralda noņem no kakla pērlēm izšūto maisiņu un izņem tieši tādu pašu kurpīti. Gudula pēkšņi visu saprot. Esmeralda ir viņas reiz nolaupītais bērns. Abas apkampjas, raud, cerībā izbēgt no ļaunuma, kas viņas piemeklējis.
Iedrāžas arhidiakons. Esmeralda joprojām ir dzīva, turklāt savas nesenās ienaidnieces apsargāta. Viņš tik spēcīgi grūž Gudulu pret sienu, ka tā saļimst nedzīva. Izrāvis nazi, arhidiakons tuvojas Esmeraldai. Viņa pūlas pūst svilpīti, taču cīņas karstumā Kvazimodo to nedzird. Apsēstības pārņemtais arhidiakons, pielicis nazi meitenes kaklam pūlas to izģērbt. Kvazimodo tomēr ir sadzirdējis palīgāsaucienu un, ieskrējis nenosargātajā patvērumā, žņaudzienā satver Kloda Frolo kaklu. Nazi pacēlusī roka noslīgst gar sāniem un upuris grasās ļimt. Kvazimodo atlaiž upura kaklu. Ļimstošais ķermenis mirkli vēl tomēr saspringst un, ietriecis nazi Esmeraldai krūtīs, sabrūk uz grīdas.
Kvazimodo un Esmeraldas tikšanās ir divu šai pasaulei lieku cilvēku pēdējais ceļš pretī Dievmātes patvērumam, kur tos nesasniegs nekāds šīs zemes ļaunums.
1. cēliens
Čigānu barona sievai, lāstu pavadīts, dzimst bērns. Viņas kalpoņu rokas gaidītā iepriecinājuma vietā saņem ... šausmīgu kropli. Kādā citā kvartālā bijusī ielene Gudula auklē savu nesen dzimušo meitenīti, kas ir tik maiga un skaista. Čigānietes nodoms viņas laimei liek aprauties. Gudulas prombūtnes laikā bērnus samaina. Šī nelaime salauž Gudulas sirdi. Kropli pieņem jaunais priesteris Klods Frolo.
Paiet vairāki gadi. Pilsētā svētki. Ļaužu pūlis gaida sākamies dzejnieka Grenguāra mistēriju, taču notikums vēršas citādāks. Žaks Kopenols iedvesmo pūli citai izrādei - ākstu pāvesta vēlēšanām. Par sašķobītāko viepli tiek atzīts katedrāles zvaniķa Kvazimodo spalvainais un kroplais ģīmis. Pūļa nests ākstu pāvests ceļo pa pilsētas ielām. Kādā laukumā kopā ar savu kaziņu dejo čigāniete Esmeralda. Tauta viņu mīl, taču dēvē arī par burvi. Tas sevišķi liek iekvēloties arhidiakona Kloda Frolo svētajām dusmām. Tās pavada Gudulas lāsti. Laukumā iesoļo pūlis ar mirkļa godam izvēlēto kropli. Tas arhidiakonu sadusmo vēl vairāk. Atbruņots no ākstu pāvesta greznumiem, zaimos pieķertais zvaniķis noslīgts pie sava pavēlnieka kājām. Lai izpirktu vainu, zvaniķim tiek uzticēts nolaupīt čigānieti. Kādā klusā šķērsielā arhidiakons un Kvazimodo uzbrūk Esmeraldai. Palīgā Esmeraldai steidzas slepeni sekojošais dzejnieks un pēc brīža arī kapteinis Fēbs ar saviem kareivjiem. Esmeralda tiek atbrīvota, bet Kvazimodo sagūstīts. Savā glābējā Esmeralda redz savu liktenīgo mīlestību. Arī Fēbs ieskatās čigānietē, taču pavisam ar citu nodomu.
Grenguārs, turpinādams savu nakts klejojumu, nonāk salašņu kvartālā, piedzīvodams īstas šausmas, pat nāves tuvumu. Viņu izglābj Esmeralda, kas, kā izrādās, ir viena no salašņu bara godātākajām personām. Grenguārs un Esmeralda tiek salašņu salaulāti, lai gan tikai uz četriem gadiem.
2. cēliens
Fēba notvertais Kvazimodo izpelnījies publisku sodu. Pūlis ņirgājas par zvaniķa mokām. Uz kāda nama balkona iznāk kapteinis Fēbs ar savu saderināto Flerdelisu un viņas māsīcām. Kvazimodo priekšā, kā viņa sāpes remdinādama, dejo Esmeralda. Tai līdzās āksta tērpā Grenguārs. Flērdelisai un viņas māsīcām sagribas, lai čigāniete izklaidē arī viņas. Fēbam tiek pavēlēts pasaukt Esmeraldu. Čigānietes dejā no katedrāles torņa atkal noraudzījies arhidiakons. Viņa dusmu kvēle pāraugusi jaunā, pavisam citādākā ugunī. Klods Frolo saprot, ka tas nav uz labu - naids pāraudzis ilgas pec meitenes miesas. Arhidiakons ar viltu un naudu panāk dzejnieka Grenguara uzticību, kas protams kļūst par nodevību pret Esmeraldu.Esmeraldai viesojoties Flērdelisas dzīvoklī, atklājas, ka Fēbs ir arī Esmeraldas izredzētais. Arī Fēba izturēšanās liecina, ka Esmeralda nav viņam vienaldzīga.
Arī Kvazimodo sirdi ievainojusi mīlestība. Vienu no saviem jau vārdos nosauktajiem katedrāles zvaniem, kas līdz šim bijis bez vārda, Kvazimodo nosauc par Esmeraldu.
Grenguars arhidiakonam pienes ziņu, ka Esmeraldai ar kapteini Febu norunāta tikšanās. Apslēpis seju kapucē, Klods Frolo dodas uz norunāt tikšanās vietu un izaicina ne visai gudro, taču lielīgo Fēbu pierādīt savas vīrišķās spējas nevainīgās meitenes priekšā tā, lai kapucē apslēptais varētu būt tam liecinieks. Fēbam šī tikšanās izrādās liktenīga. Greizsirdīgais svešinieks, pametis savu slēptuvi, ar nazi uzbrūk kaisles pārņemtajam kapteinim un pēc asinsdarba aizbēg, pametot noasiņojošo kapteini un tam līdzās samaņu zaudējušo čigānieti. Noziegumā tiek vainota Esmeralda. Notiesāto pirms sprieduma izpildīšanas cietuma apmeklē priesteris. Esmeralda tam uzticas, taču izrādās, ka tas ir arhidiakons, kas, iekāres aizdedzināts, uzbrūk nabaga meitenei. Tā atvaira apsēstā uzbrukumu liecinot, ka joprojām mīl tikai Fēbu.
Esmeraldu ved uz karātavām. Tās kaklā karājas pērlēm izšūts maisiņš. Pie čigānietes kājām guļ sasieta kaziņa. Gudula, uzzinājusi no arhidiakona, ka beidzot kārs viņas nīsto čigānieti, savā pagraba cellē gavilē. No balkona notiekošo kopā ar savu līgavaini, brīnumainā kārtā izdzīvojušo kapteini Fēbu, iznākusi vērot Flerdelisa. Fēbs mudina līgavu atgrieztie istabā, taču tā vēlas visu noskatīties līdz galam.
Arhidiakons, pieliecies Esmeraldai tuvāk, it kā lai uzklausītu tās pēdējo grēksūdzi, turpina savu nelietīgo uzmākšanos, par atdošanos vēlreiz piedāvādams tai brīvību. Esmeralda viņu atraida, tai pašā mirklī pamanīdama savu mīļoto uz balkona. Fēbs tomēr palicis dzīvs. Esmeralda izmisumā sauc: "Fēb, vai tiešām tu tam tici?". Tiesu izpildītājs pavēl notiesāto aizvest. Tai pašā mirklī no katedrāles galerijas pa virvi nolaižas Kvazimodo, paķer meiteni un pazūd katedrāles durvīs skaļi saukdams: "Patvērums!" Katedrāle ir teritorija, kurā ar likumu aizliegts gūstīt pat tur patvērušos noziedzniekus.Katedrāle ir kā debesis zemes virsū. Klods Frolo nolaupīšanas mirklī jau ir prom un notikumu spējo pavērsienu neredz.
3. cēliens
Kvazimodo paslēpj Esmeraldu katedrāles tornī, to apsargādams un aprūpēdams. Kā iepriecināt noskumušo meiteni? Viņš pastāsta tai par ziemas dārzu, kas dēstīts Dievmātes godam. Esmeralda lūdz viņu turp aizvest. Kad Esmeralda uzzin, ka dārzu dēstījis arhidiakons, viņa atkal satrūkstas sāpēs. Kvazimodo apliecina, ka Klods Frolo kādreiz bijis citādāks un ļoti mīlējis viņu, dāvinādams savam audžu dēlam dārzu, lai kropļa vientulība taptu krāšņāka. Kvazimodo liekas, ka arhidiakons ir saslimis. Esmeralda negrib tam piekrist. Kvazimodo saplūc ziedu klēpi un noklāj Esmeraldai kā pēli, aicinādams izmocīto meiteni nakšņot šai dārzā. Zvaniķis solās būt tuvumā un sargāt viņu, pasniegdams tai svilpīti, ar ko vajadzības gadījumā pasaukt Kvazimodo.
Grenguārs ierodas pie arhidiakona, kas turpina dzīvot pārliecībā, ka Esmeralda jau mirusi, un pavēsta satriecošu ziņu. Esmeralda dzīva un Kvazimodo paslēpis to katedrālē. Grenguārs lūdz arhidiakona palīdzību, lai glābtu meiteni. Klods Frolo no jauna iedegas kaislībā, taču to neizrāda, divatā ar Grenguāru vienojoties par Esmeraldas atbrīvošanas plānu. Katedrāli iekaros salašņu bars. Līdz uzbrukumam vēl laiks. Arhidiakona no jauna atgriezās jau pagaisušais neprāts. Tomēr viņa sirds ir dalīta. Tajā cīnās divi spēki - ticībā sakņotais priestera aicinājums un nomācoša kaislība. Dievmātes teļa priekša Klods Frolo atzīstas savā vājumā, saukdams uz debesīm pēc palīdzības. Tai pašā mirklī viņš sajūt, ka dārzā nav viens. Viņš pamana Esmeraldu un saprātu atkal aptumšo iekāre. Esmeralda pagūst iepūst svilpītē. Piesteidzas Kvazimodo, atvēzējas dūrienam, taču pēdējā mirklī pamana, ka tas ir viņa audžutēvs. Zvaniķis nespēj nogalināt to, ko visu mūžu ir mīlējis.Salašņas uzbrūk katedrālei. Kvazimodo viens pats no tās jumta cīnās ar uzbrucējiem. Apturēt uzbrukumu ierodas kapteinis Fēbs ar kareivjiem. Esmeralda no sava patvēruma vēro cīņu, skumdama par savu salašņu upuriem, taču tai pašā laikā priecādamās par Kvazimodo spēku. Pamanījusi Fēbu, viņa mēģina to sasaukt, taču velti. Esmeraldas cellē ienāk arhidiakons, aiz sava apmetņa slēpdams vēl kādu. Vīņš atkal piedāvā Esmeraldai brīvību par atdošanās cenu, taču meitene droši atraida savu ienaidnieku. Klods Frolo izrauj celles vidū Gudulu, ko atvedis līdz, lai ļautu viņai izrēķināties ar čigānieti. Atriebību arhidiakons atstāj Gudulas ziņā, dodamies uzmundrināt Kvazimodo. Gudula zvērojošām acīm tuvojas Esmeraldai, kas pēdējiem spēkiem to atgrūž. Gudulas sirdī atveras sāpju avots. Izņēmusi no azotes mazu bērna kurpīti, viņa skūpsta to, pieminēdama savu zudušo metinu. Esmeralda noņem no kakla pērlēm izšūto maisiņu un izņem tieši tādu pašu kurpīti. Gudula pēkšņi visu saprot. Esmeralda ir viņas reiz nolaupītais bērns. Abas apkampjas, raud, cerībā izbēgt no ļaunuma, kas viņas piemeklējis.
Iedrāžas arhidiakons. Esmeralda joprojām ir dzīva, turklāt savas nesenās ienaidnieces apsargāta. Viņš tik spēcīgi grūž Gudulu pret sienu, ka tā saļimst nedzīva. Izrāvis nazi, arhidiakons tuvojas Esmeraldai. Viņa pūlas pūst svilpīti, taču cīņas karstumā Kvazimodo to nedzird. Apsēstības pārņemtais arhidiakons, pielicis nazi meitenes kaklam pūlas to izģērbt. Kvazimodo tomēr ir sadzirdējis palīgāsaucienu un, ieskrējis nenosargātajā patvērumā, žņaudzienā satver Kloda Frolo kaklu. Nazi pacēlusī roka noslīgst gar sāniem un upuris grasās ļimt. Kvazimodo atlaiž upura kaklu. Ļimstošais ķermenis mirkli vēl tomēr saspringst un, ietriecis nazi Esmeraldai krūtīs, sabrūk uz grīdas.
Kvazimodo un Esmeraldas tikšanās ir divu šai pasaulei lieku cilvēku pēdējais ceļš pretī Dievmātes patvērumam, kur tos nesasniegs nekāds šīs zemes ļaunums.
Kvazimodo dziedājums. Galvenajā lomā - Igo.